šodien biju uz izrādi jrt "Vectēvs" ar Vili Daudziņu. Ļoti skaisti, protams. viņš vienkārši stāsta, to kā bija. kad viņš runāja likās, ka viņš stāsta par visiem vectēviem, jo tā arī bija, viņi bija karā, viņus izsūtīja, vai neizsūtīja, cīnījās vienā pusē vai otrā - kā gadījās. man nav neviena no vectēviem, nekad arī viņus neesmu satikusi. mūsdienu cilvēki jau aiziet uz teātri smieties, kad jāmaksā kredīts un jādomā kur braukt atvaļinājumā, (jo uz Ēģipti atkrīt) tad liekas smieklīgi, ka tanku apsmērē ar mēsliem, lai lādiņš atlektu, neviss izurbtos cauri metālam, kas tankistiem nozīmē mirt. nezinu, varbūt nepamatoti turu ļaunu prātu uz cilvēkiem kuri smejas par kara stāstiem nevis raud, man vienkārši liekas svarīgi to nekad neaizmirst, ka tagad varam dzīvot. dzīvot tik bezrūpīgi. paldies, Vili Daudziņ, ka stāsti šo stāstu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru