sarkasms

šodien sastapos ar neizpratni, kas rodas, kad jūties kā idiots mēģinādams sarkastiski pajokot, bet otrs tevi izlabo, norādot kā būtu pareizi. sarkastisks, izlabots joks, vairs nav ne joks, ne sarkasms. tas notika filozofu konferences laikā, kas man lika domāt par to - kāpēc tā. man tam ir divi izskaidrojumi: 1. lai saprastu sarkasmu ir jāpieņem labvēlības princips, kurā otra persona jāpieņem par racionālu un gudru būtni, nevis jāuzskata, ka viņš ir kļūdījies spriedumā un veido kļūdainu apgalvojumu. 2. kas ir cieši saistīts ar pirmo, ir paralēlo patiesību princips, kad patiesība kā kultūras fenomens ir zaudējis savu absolūta statusu. tādējādi novedot pie "katram sava patiesība", kas liek otram domāt, ka es varētu uzskatīt savādāk un ka es cenšoties sarkastiski izteikties, patiesībā veidoju patiesu spriedumu. mani secinājumi ir tādi, ka sarkasms ir super! un tas nekas, ja viņu nesaprotat :) <---- NĒ! šis iepriekšējais teikums ir sarkasms