man tika tā laime uzaugt laikā, kad bērniem vēl lasīja priekšā pasakas. šodien par pasakām, par princesēm, par tām kas īstas un izdomātas. un kā tieši īsta sieviete atšķiras no princeses? sakot princese es vienmēr iedomājos divas galējības: 1.izlutinātu skuķi, kas iespējams neko nezin par dzīvi. princese Zeltīte no "Sprīdīša", princese uz zirņa. 2.otrs variants princese cietēja, kura ir aizmigusi, noburta, nolaupīta, gaida glābēju, varoni, princi. vīrieti, kas viņu atgriezīs dzīvē. nav jau tik traki, atceros pasaku par septiņiem meža gulbjiem, ir jau arī tās pašaizliedzīgās, strādīgās, tās kuras upurējas un vēl ir tās kuras ieprecas karaliskajā ģimenē. Jā, protams, nav izslēgts, ka tu vari būt Grace Kelly un ne tikai slavena aktrise, bet arī aprecēt kroņprinci un kļūt par Monaco princesi. Tā notiek! notika! vienreiz! vai būt princesei ir mazu meiteņu privilēģija? šodien mani tas satrauc, jo saņēmu sev adresētu apgalvojumu, ka kļūstu sievišķīgāka. vai tas nozīmē, ka vairs nevaru būt princese? kā var zināt vai ir pienācis laiks kad vairs nedrīkst gaidīt, lai kāds modina no mūžīgā miega ar skūpstu?
Komentāri
Ierakstīt komentāru