"Vējiem līdzi", šķiet ir viens no maniem mīļākajiem stāstiem, tur pat līdzās Annai Kareņinai. Patīk šie spītīgie, kaislīgie sieviešu stāsti, cīņa par mīlestību. Bet ko gan es saprotu? Ne es ko zinu par zaudētu, pieviltu mīlu, karu, kokvilnas vākšanu vai verdzību? Bet viss tas tik skaisti - paceltu galvu, milzīgā kleitā ar milzīgiem sapņiem. Vienalga, vai par to domā šodien vai rīt, ideāli ir mūžīgi un dvēsele tā pat. Gribu būt tāda pati, ne gluži ar trīs vīriem pūrā, bet maza spītīga meitene, kurai nav nekā tāda ko viņa nevar. Priekā!
aaa. un kapēc es vispār par to tieši tagad domāju!? Kristīne Nevarauska, Dailes teātrī, šovakar, nu izcili nospēlēja - tieši tik lepna, lai viltos visā ko domā ka grib un tieši tik naiva, lai dabūtu visu ko domā ka grib! Priekā un paldies!
Komentāri
Ierakstīt komentāru