Šodien gāju ēst skolas ēdnīcā, kur parasti ieturu darba pusdienas. Nu cik nu parasti, šad tad. Biju ievērojusi ka pie kases stāv aparāti - izskatās tā kā bankas karšu termināļi. Es daudz nedomājot pasūtu kompleksās pusdienas, maksā 1,50 eiro. Prasu vai var maksāt ar karti, jo esmu pārliecināta ka var. Kundze pie kases saka, "nē, tikai skaidrā." Es drusku neizpratnē, kas tad tie par aparātiem, kundze man paskaidro ka tas ir bērniem, kaut kādi Ušakova e-talonu lasītāji. Nezinu. Skaitu savas kapeikas, reāli par īsu. Viņa saka: "-Nu cik tev pietrūkst?" Es saku, "Es ļoti atvainojos, bet man ir tikai 1 eiro un 10 centi!" Viņa man atbild, "nu nekas, rīt atnesīsi."
Es smaidu, pasakos un apsolos rīt atnest!
*Es esmu tik patīkami pārsteigta! Jā, protams! Es tiešām arī atnesīšu, man ļoti nepatīk būt parādā! Bet cik forši ir tas! Nez vai viņa atceras mani no citām reizēm, bet tik jauki ka viņa man uzticas, vai varbūt viņai vienalga. Nezinu, es atnesīšu rīt! Tagad ēdu uz krīta! Bukstiņputra! Paldies, par labiem cilvēkiem mums visapkārt! Par laipniem cilvēkiem īstajā vietā.
Es smaidu, pasakos un apsolos rīt atnest!
*Es esmu tik patīkami pārsteigta! Jā, protams! Es tiešām arī atnesīšu, man ļoti nepatīk būt parādā! Bet cik forši ir tas! Nez vai viņa atceras mani no citām reizēm, bet tik jauki ka viņa man uzticas, vai varbūt viņai vienalga. Nezinu, es atnesīšu rīt! Tagad ēdu uz krīta! Bukstiņputra! Paldies, par labiem cilvēkiem mums visapkārt! Par laipniem cilvēkiem īstajā vietā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru