Es nezinu kā jums, bet man dzīvē arvien retāk gadās sarunas kurās radikāli laužas mani uzskati. Un protams, nebūtu jau ne veselīgi, ne kādam izdevīgi, ja katru dienu būtu tāds: "bāc, kas notiek?" Bet dažreiz ļoti vajag to sajūtu, ka es nezinu visu. Man vienmēr svarīgas ir bijušas manas domas par sevi un pasauli. Tas ka kāds tev atver acis ir tā stikla sienas sajūta, ka tev kāds viņu sašķaida.
Vienmēr cenšos novērtēt to, ka kāds man liek pārdomāt to kāda es esmu. Tā man liekas viena no smieklīgākajām, labākajām lietām, ko Zane ir teikusi: "klau, ja nestrādā tas ko tu dari, varbūt pamēģini kaut ko citu", tik ļoti patiesība! Viegli tā pateikt otram, bet vajag vispirms padomāt arī par sevi! Vakar bija tāda lieta, mēs runājām par to kāda es esmu pasaulē. Un forša sajūta tā apstāties un padomāt. Mana vakardienas saruna ar Oskaru, bija par to kā tu jūties, kā tu izbaudi lietas, kas ir tas pēc kā tu skrien un cik daudz tu izbaudi to kas tev ir. Nekad jau nav gana, bet nevajag aizmirst par sevi, par savu dzīvi. Par mirkļiem. Apstāties un būt mierā ar sevi. Es nevaru pat pateikt, cik daudz tas man nozīmē, jo es savās pārliecībās un uzskatos ļoti iestājos par ideāliem, kā mirklis, izbaudīšana un dzīvošana tagad. Un var jau dzirdēt otra vārdus, bet neieklausīties. Vakardiena mani ļoti aizķēra.
Mesa dziesmā "Vērtības" dzied, "mosties! tas ir mīts, ka dzīve sākas pirmdienā!" Es sākšu šodien! Laimīgu Jauno gadu!
Komentāri
Ierakstīt komentāru