Vakar, viegli sapņaina, ātrā solī devos no darba uz vecpilsētu. Pieturā, pretī Vērmanes dārzam, stāvēja kāds jauns vīrietis, kurš man izskatījās tā kā pazīstams.
Nevarēja saprast, kā tieši viņš izskatās, jo lielāko viņa sejas daļu klāja šalle, cepure un kapuce.
Es biju drusku tā kā aizdomājusies (lasi. blenzu), līdz viņš teica, "ČAU!" uz ko es atbildēju, "Čau!"
Joprojām īsti neredzot viņa seju un lēnām ejot viņam garām, turpināju skatīties viņam virsū, nu jau pus-pagriezienā it kā metot skatu atpakaļ.
Tad viņš atbrīvoja muti no šalles un teica:
"Vai mēs esam pazīstami?" Es apstājos.
"Es nezinu!", es atbildēju un sapratu, ka stāvu pagriezusies pret viņu un joprojām skatos tieši viņam virsū. Nodomāju, ka jāgaida pavasaris. Skaļi iesmējos un nu jau ar smaidu sejā devos tālāk.
Mazie ikdienas prieciņi.
Nevarēja saprast, kā tieši viņš izskatās, jo lielāko viņa sejas daļu klāja šalle, cepure un kapuce.
Es biju drusku tā kā aizdomājusies (lasi. blenzu), līdz viņš teica, "ČAU!" uz ko es atbildēju, "Čau!"
Joprojām īsti neredzot viņa seju un lēnām ejot viņam garām, turpināju skatīties viņam virsū, nu jau pus-pagriezienā it kā metot skatu atpakaļ.
Tad viņš atbrīvoja muti no šalles un teica:
"Vai mēs esam pazīstami?" Es apstājos.
"Es nezinu!", es atbildēju un sapratu, ka stāvu pagriezusies pret viņu un joprojām skatos tieši viņam virsū. Nodomāju, ka jāgaida pavasaris. Skaļi iesmējos un nu jau ar smaidu sejā devos tālāk.
Mazie ikdienas prieciņi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru