Vakar biju uz deju izrādi. Biju aizmirsusi, cik brīnišķīgi skaista var būt deja. Ka iespējams, pilnīgi bez vārdiem, just tik daudz jūtas. Pierasts vienmēr: "nu parunājamies" un "pastāsti man", bet te tikai pieskaršanās un nepieskaršanās un tā ka metas zosāda. Līgas Ūbeles izrāde “ПРИВЕТ - ATĀ” Ģertrūdes ielas teātrī, LKA laikmetīgās dejas mākslas programmas bakalaura diplomdarbs. Izrāde bija par vienu no manām mīļākajām tēmām vispār - latviešiem un krieviem un valodu. Tēmu kas ir mūžīgi aktuāla, un man prieks, ka es jūtu ka viņa joprojām uzpeld, peld un viļņojas gaisā, ka neesam visu paslaucījuši zem tepiķa. (Līdzīgu prieku, jutu kad redzēju Singapūras Satīna dziesmu "Es nemāku krievu valodu"!) Man liekas, ka piemēram šai izrādei vēstījums bija par to, ka īstenībā vienalga kādā valodā mēs runājam, jaunieši ir jaunieši un viņi vēlas gāzt un būt stilīgi un jauni un traki. Un vēl par to ka cilvēks ir mazs kosmoss, par to cik esam dažādi un ka visi esam vienādi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru