"Meitene zeltene" Īso stāstu sērija Latvijas simtgadei, sestais stāsts

Esmu mikriņā, divatā ar šoferi, šoferis man prasa līdz kurienei braucu. Vārds pa vārdam, mēs plēšam jokus. Viņš saka, ka pa divi eiro līdz stacijai aizvedīs. Tad saka, ka vēl vienu apli izbrauks, ja es ļaušu. Es atļauju. Tad viņš stāsta, ka brauks strādāt uz Norvēģiju, jo tur var labi nopelnīt.  Es aizdomājos un man paliek skumji. Kā tad ar dzimteni, es pie sevis domāju? Dzimtene, dzimtene, nauda ir nauda. Gribas taču to naudu, gribas dzīvot. Ja nav ideālu, lai vismaz ir nauda. Un ko gan nozīmē ideāli? Es prasu, kāpēc vasarā uz Norvēģiju un pa ziemu Latvijā, labāk taču būtu otrādāk. Viņš saka, ka sezona tāda – jāved ķīnieši no Somijas un Norvēģiju tieši vasarā. Tad es kāpju ārā un viņš mani nosauc par zelteni. Es smejos! Man tā patīk, ka mani sauc par zelteni. Tik skaisti. Latvju zeltene. Es saku, paldies un līdz nākošreizei. Smaidu un ir silti. Tik labi, ka ir labi cilvēki. Cilvēki, kas dāvā smaidu! Simts smaidu Latvijas simtgadei!