Šodien mēģinot sazvanīt savu jaunāko brālēnu, nesaņēmu atbildi. Pie sevis nodomāju, "mhm, laikam, jau tikai sociopāti mēģina tevi sazvanīt...uzraksti taču whatssupā! Kā normāli cilvēki."
Sāku domāt par paaudžu atšķirībām.
Gribēju viņam piedāvāt darbu, bet ja man neceļ un neatzvana, tad tas nav cilvēks ar kuru vēlos strādāt. Bet es viņu saprotu, pati zvanīt pa telefonu iemācījos tikai pirms gada. Pirms vēl es sāku strādāt, man telefons zvanīja, tikai tad kad zvanīja mamma. Vai arī tad, ja kaut kas slikts bija noticis. Pārsvarā, telefona zvans, bija drīzāk biedējoša parādība, ar reakciju "kāds no manis kaut ko grib"! Tagad, telefona zvani ir mana ikdiena un runāt pa telefonu ir mana mīļākā darba dienas daļa. (Nē, es nestrādāju telemārketingā..kaut gan..)
Runāt pa telefonu tomēr ir māksla.
Nu... ne milzīga māksla, bet zvanīt un prasīt kaut ko svešiem cilvēkiem, ir diezgan izaicinoši dažiem cilvēkiem un mazāk izaicinoši citiem cilvēkiem.
Es kā mileniālis, esmu ļoti pateicīga, ka esmu iemācījusies lietot telefonu, zvanīt un organizēt lietas. Nosaki piederību savai paaudzei ŠEIT. Vēl pievienoju arī video par to, kāpēc mūsu generation SUCKS, ŠEIT.
Kā atšķiras Mileniāļi no jaunās paaudzes, paaudzes Z,
lasi: "Millennials remember playing solitaire, coming home to dial-up internet and using AOL. Generation Z was born into a world overrun with technology. What was taken as amazing and inspiring inventions, are now taken as a given for teens." ŠEIT!
Viena no Z paaudzes pazīmēm, viņi mazāk lieto seja-pret-seju saskari un tiešu komunikāciju. Depresija un atsvešinātība būs mūsu nākotnes problēmas. (spekulēju, nekādu pierādījumu man nav)
Bet hei, ja lasi šito un esi riktīgi jauns, pacel telefonu - man tev ir darbiņš!
Komentāri
Ierakstīt komentāru